Plūdons, „Ziemas pasaciņa”Te viņš bija, te viņš zuda, Sidrabkaltais mēnestiņš; Un te atkal spožs no jauna Parādās pie debess viņš. Miglas tēli mēnestiņam Viegli, balti garām slīd: Brīžam aizsedz seju viņam, Brīžam ļauj tam pasmaidīt. Ietīts sidrabsarmas tvaikā, Daiļi, daiļi viz viss ārs, Tā kā daždien ziedu laikā Baltos ziedos ābeļdārzs. Eju, eju, lūkodamies Āra ainā brīnišķā, Un kā ziemas pasaciņa Manām acīm liekas tā.